Patīk mācīties, mācīt un dzīve laukos

Satiksmes un kustības uzraudzības daļas (SKUD) transporta inspektors Jānis Meiris visu savu darba mūžu kopš 1990. gadu beigām aizvadījis Rīgā – mūsu uzņēmumā, bet viņa dzīves vieta gan fiziski, gan dvēseliski vienmēr bijuši lauki.

5.nr_valasprieks_Meiris_20160420-IZ7_5227.jpg

– Ja lauki ir lielais mūža aicinājums, kāpēc gan esat pilsētā?

– Man tuva arī tehnika un patīk stabils darbs. 1998. gadā Rīgas 10. arodskolā ieguvu trolejbusa vadītāja kvalifikāciju, bet, uzsākot trolejbusa vadītāja gaitas, sastapos ar zināmu neuzticību pret laucinieka pastāvību darbā Rīgā. Tomēr 1. trolejbusu parka toreizējais priekšnieks Boriss Vulfsons noticēja maniem solījumiem prom neskriet un pieņēma darbā. Pēc laiciņa pārgāju uz 2. parku. Dabūju vēl pabraukt ar pavisam veciem trolejbusiem, pat «Škodu 9Tr» ar divām durvīm pa 15. maršrutu, «Škodu 14Tr», kurai bija 1036. numurs, pa 7. maršrutu. Par trolejbusa vadītāju nostrādāju līdz 2014. gadam, kad ar mani laukos notika pasmags negadījums, savainoju kāju un dabūju ilgstoši ārstēties. Pēc tam veselības stāvokļa dēļ nācās nomainīt šo darbu uz transporta inspektora pienākumiem. Līdztekus darbam esmu mācījies Biznesa vadības koledžā, ieguvis pirmā līmeņa augstāko izglītību, man ir darbinieku atlases speciālista kvalifikācija. Par ļoti vērtīgām uzskatu psiholoģijā iegūtās zināšanas, jo līdz tam šīs jomas izmantošanu praksē vērtēju diezgan skeptiski. Rīgas Tehniskajā universitātē esmu ieguvis pedagoģisko izglītību.

– Tad jau var teikt, ka jūsu vaļasprieks ir arī mācīšanās un papildu zināšanu iegūšana?

– Var teikt arī tā, jo, piemēram, Rīgas 10. arodskolu esmu absolvējis četras reizes, iegūstot ne tikai trolejbusa vadītāja, bet arī trolejbusa vadītāja instruktora, tramvaja vadītāja un autobusa vadītāja kvalifikāciju. Kādu laiku papildu trolejbusa vadītāja darbam strādāju par pasniedzēju autoskolā. Darba gaitās daudzi cilvēki izmācīti par trolejbusu vadītājiem. Ar prieku vēroju savu kādreizējo mācekļu darba gaitas. Tagad transporta inspektora darbā lieti noder savulaik iegūtā dažādā pieredze.

– Cik tālu uz darbu «Rīgas satiksmē» braucat?

– Mūsu saimniecība atrodas Vecumnieku novadā, vienas stundas brauciena attālumā. Ceļš ir pierasts un neliekas apgrūtinošs.

– Lūdzu, pastāstiet par savu saimniecību!

– Patiesībā man ir grūti noteikt, kurš ir mans darbs un kurš vaļasprieks, jo vienlīdz svarīgi abi – gan «Rīgas satiksme», gan lauki. Saimniekoju savas vecvecmāmiņas mājās un uz viņas zemes, zemi arī papildus nomājot – starp citu, no citiem «Rīgas satiksmes» darbiniekiem. Sāku ar mazumiņu. Par pirmo atvaļinājuma naudu trolejbusa vadītāja darbā 1998. gadā nopirku savu pirmo zirgu. Tā kā tehnikas tolaik nebija, ar zirdziņu darīju daudzus darbus, grābu sienu.

Saimniekoju kopā ar sievu Jolantu, kura arī ir lauciniece – nāk no Sabiles, Matkules puses. Mums ir meita Dace, mācās 2. klasē, un dēls Jānis, kuram ir seši gadi. Mūsu saimniecībā ir zirgi – ķēves Benija un Laine un trīs gadus vecs, pērn iegādātais zirgs Sapnis. Protams, ir govis, cūkas un daudz putnu – zosis, pīles un vistas. Visi dzīvnieki ļoti patīk bērniem. Man pašam vistuvākie ir tieši putni – tie labi noņem pilsētas darbā sakrāto stresu, patīk vērot, kā viņi no maziem, pret cilvēkiem draudzīgiem cālēniem, zoslēniem un pīlēniem izaug par brašiem un lieliem spārnaiņiem ar savu raksturu un zināmu neuzticību cilvēkam. Interesanti paskatīties, ka dažam labam zostēviņam pat patīk «pakasīties» ne tikai ar cilts brāļiem, bet arī ar mani. Noķeru tādu lielu putnu, pasvārstu rokās, bet pēc palaišanas zemē šis sāk tik bravūrīgi izrādīties pārējo priekšā, it kā būtu mani uzvarējis, jo ir taču ticis brīvībā. Reiz skatos savu traktoru, kuram logs bija atstāts vaļā – kabīnē uz sēdekļa vista izdējusi piecas olas! Tādu labu emociju un jauku pārsteigumu laukos ikdienā ir daudz. Mums ir arī četri suņi un seši kaķi.

– Vai tiem arī laukos savi darbi veicami?

– Kaķenīti atvedu no Rīgas, bija dārziņos bez saimnieka palikusi. Tai piedzima kaķēni, un tā sanāca kupla kaķu saime. Laukos bez suņiem nevar, jo mājai tuvu ir mežs – baltalkšņu audze, un lapsas nāk uz mājām pēc garda kumosiņa, tāpat vārnas apdraud cālēnus. Suņi nedaudz iedveš tām bijību.

– Jūsu dzīvnieku uzskaitījums atsauc atmiņā populāro frāzi no televīzijas šova «Lauku sētā darbu daudz». Kā tiekat ar tiem galā, nepārvēršot savu dzīvi par nebeidzamu darbu no rīta līdz vakaram?

– Nav tik traki. Ir tikai jādara, un visu var paspēt. Sanāk laiks gan tuvējā mežā gailenes, baravikas un citas sēnes palasīt, gan šašliku pie dīķa pacept. Pirtiņas pie tā gan joprojām trūkst, sen jau draugiem apsolīta, bet gan pienāks laiks arī tai. Tāpat gribas ieaudzēt vairāk zivju. Ļoti daudz dara sieva, es vairāk nodarbojos ar saimniecības tehnisko pusi, tādiem lieliem darbiem kā siena gādāšana. Lauki un lauku darbi ir atpūta pēc Rīgas. Cilvēkam jāgūst prieks no padarītā, un tieši laukos ātri redz sava darba rezultātu – izaug putni, kartupeļi, burkāni, siltumnīcā gurķi, kā arī puķes, no kurām man visvairāk patīk krūmasteres. Savu reizi esam braukuši arī uz cirku, vasarās – uz jūru.

– Tik ilgus gadus nostrādājis par trolejbusa vadītāju, esat nokļuvis uzraugošā postenī? Kā tajā jūtaties?

– Kad pats strādāju par vadītāju, tiešām centos pasažierus apkalpot pēc labākās sirdsapziņas un saskaņā ar iekšējās kārtības noteikumiem, būt laipns, smaidīt. Sākot transporta inspektora darbu, ieraudzīju, kā strādā citi mani kolēģi – transportlīdzekļu vadītāji. Par laimi «Rīgas satiksmē», lielākā daļa vadītāju tiecas strādāt labi. Kļūdas, protams, var gadīties ikvienam, taču jācenšas tās nepieļaut un neatkārtot. Vislabākais variants nenokļūt līdz konfliktsituācijai ar pasažieri vai iziet no tās ir paskaidrojums un smaids.

Manuprāt, transportlīdzekļu vadītājiem būtu noderīgi, teiksim, ik pa pieciem gadiem iziet vienas vai divu dienu kursus – par izmaiņām ceļu satiksmes noteikumos un paklausīties lekcijas psiholoģijā. Esmu novērojis, ka daudzi jaunie vadītāji nezina visas izmaiņas Ceļu satiksmes noteikumos un neprot efektīvi cīnīties ar darba stresu.

Citi saziņas veidi